Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,
Kas svētku gaidās zem baltuma lūst;
Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu
Es nosargāt tā, lai tas neizkūst?
*
Es gribētu pasniegt Tev plaukstās ūdeni-
Tam lūpās burbuļo veldzējošs strauts,
Bet tecēs caur pirkstiem kā lapas caur rudeni,
Un nebūs pat pilīti paturēt ļauts.
*
Es labprāt Tev dzīvi, kad nesāp, iedotu
Un spēku, kas dzīvo, ne ugunīs kvēl,
Bet nespēju iedot un zinu, ka piedod Tu,
Ja neesmu burve, par ko man ir žēl…
*
Un tāpēc varu dot tikai pasauli,
Kad sniegs paliek zaros un zemē urdz strauts.
Vēl varu Tev vēlēt, lai dvēsele nesirmo,
Jo tai būs jādzird, kad manējā sauks!